Vairums psihologu apgalvo, ka cilvēki, kas nodarbojas darbu, kas ir sirdij tuvs un tīkams, laika gaitā kļūst daudz bagātāki nekā tie, kas nodarbojas ar labi apmaksātu un prestižu darbu, kas tajā pašā laikā riebjas un veicina nepatiku.
Grīna Gārsona savulaik ir sacījusi: "Uzsākt kaut ko darīt, lai pelnītu naudu, ir dzīves lielākā kļūda. Dariet to, kas, pēc Jūsu domām, Jums labi padodas un, ja Jums tas padosies pietiekami labi, nauda atnāks pati."
Var šķist smieklīgi, bet bērnam aptuveni līdz 5 gadu vecumam ir skaidrs, kas viņu patiesi interesē un ar ko viņš vēlas nodarboties. Cits tēlo policistu, tirdzniecības pārdevēju, ārstu vai bērnudārza audzinātāju, cits remontē savas spēļu automašīnas, savukārt cits ķemmē savām lellēm matus un lako nagus. Tā varētu turpināt ilgi, jo katrs mēs esam atšķirīgs, neviens no mums nav pilnīgi identisks, tāpēc arī mūsu intereses ir dažādas.
Vēlāk, kad bērni uzsāk savas skolas gaitas, bieži vien notiek nepārtraukta apkārtējās vides ietekme uz mazo cilvēku, un tas patiesais prieks, kas bijis attiecībā uz konkrētām profesijām, lēnām sāk izzust.
Aptuveni vidusskolas laikā, kad jāsāk domāt par savu profesiju, lielu lomu spēlē vecāki, vecvecāki, draugi un skolotāji. Tie, kas izvēlas profesiju vecāku vai citu tuvinieku iespaidā, dzīvē nekad nesasniedz tik daudz kā tie, kas klausa savai sirdij. Piemēram, situācija: vecāki liek savam dēlam mācīties par advokātu. Viss varētu šķist lieliski - labi apmaksāts darbs un atzīts stāvoklis sabiedrībā. Iet laiks, viņš kļūst par advokātu, bet patiesībā tiesību zinātne viņu nepavisam neinteresē; viņam par šo darbu nav nekādas intereses. Tā viņš arī nodzīvo visu savu dzīvi, būdams parasts advokāts, uz darbu ejot ar nepatiku un nekādus īpašus panākumus nesasniegdams.
Patiesībā šis cilvēks vēlējās kļūt par auto mehāniķi un strādāt servisā. Kas to zina, kā būtu noticis, ja viņš būtu paklausījis sev, nevis vecākiem? Varbūt šodien viņam piederētu vairāki automašīnu servisi dažādās Latvijas pilsētās? Varbūt viņš pelnītu daudz vairāk nekā būdams advokāts?
Viena no lielākajām problēmām jauniešu vidū ir tā, ka parasti pirms iestāšanās kādā augstskolā vai tehnikumā, ir grūti saprast, kādu profesiju izvēlēties, jo Tu vēl pats īsti nesaproti, ko patiešām vēlies. Šeit derētu atcerēties, par ko Tu vēlējies kļūt bērnībā. Ja neizdodas atcerēties, uzjautā saviem vecākiem vai vecvecākiem, kā Tu spēlējies, kad biji mazs – vai Tu biji policists, kas apcietināja visus klāt esošos ciemiņus, friziere, kas visām lellēm vēlējās apgriezt matus, vai varbūt ārsts, kas nepārtraukti mērīja temperatūru, injicēja zāles un veica operācijas savām rotaļlietām?!
Kā liecina dažādi pētījumi, tad, izvēloties savu bērnības profesiju kā savu dzīves un nākotnes profesiju, lielākā daļa nekļūdās un beigu beigās pelna vairāk nekā labi apmaksātas un darba devēju vidū ieteiktas profesijas. Protams, ir lieliski, ja Tevi interesē darba tirgū pieprasītas profesijas, jo tā ne tikai Tu vari iegūt labi apmaksātu darbu, bet arī darīt to, kas Tev tīk visvairāk, neuztraucoties par to, vai pēc skolas absolvēšanas Tu būsi pieprasīts speciālists.
Ir cilvēki, kas savu profesiju izvēlas pēc sava hobija, taču ne vienmēr ir ieteicams savu hobiju pārvērst karjerā. Ja Tev patīk kāpt uz skatuves kādā mazā teātrī un būt par aktrisi/aktieri, un Tev nav nebeidzamas vēlmes kāpt uz lielas skatuves, tad nedari to! Ja Tevi aizrauj ofisa darbs, tad meklē darbu, kas saistīts ar biroju, bet vakarpusē dodies uz teātri un pavadi laiku tur, tajā pašā laikā attīstot savas intereses un lieliski pavadot savu brīvo laiku.
Ikvienam dzīvē ir jādara tas, kas patīk un padodas vislabāk. Ja saproti, ka darbs, ko šobrīd veic, nav Tavs aicinājums, varbūt ir vērts savā dzīvē kaut ko mainīt? Nekad nevar būt par vēlu! Sākumā iespējams būs grūti, bet varbūt tas ir to vērts?